Tā pati valsts, tas pats nams

Latvijas vēstniecības ēka Helsinkos

Autore Una Bergmane, redaktore Inese Zandere, foto redaktors Jānis Ķirpītis

Ievads

Veroties pagātnē, pilsētvides objekti – ēkas, ielas, parki – kalpo ne tikai kā vizuāli orientieri, bet arī kā emocionāli piesaistes punkti, kuri personificē pagātnes notikumus.
Domājot par Latvijas okupāciju, nāk prātā fotogrāfijas no Stacijas laukuma 1940. gada 17. jūnijā. Populārākajā no tām redzama padomju kara tehnika un pūlis, bet ne apkārtējās ēkas; Rīga šajā foto nezinātājam nav atpazīstama. Citiem vārdiem sakot, tā varētu nebūt Rīga, bet jebkura cita 1940. gada pilsēta ar satrauktiem cilvēkiem un svešu armiju. Mēs ticam, ka tā ir Rīga, jo tā vēsta skaidrojošs teksts zem publicētā attēla, bet paši to neatpazīstam. Bez šīs visslavenākās fotogrāfijas pastāv vēl vairākas. Tajās foto objektīvs ir pavērsts mazliet citā virzienā, atsedzot Stacijas laukuma ēkas, un, tās redzot, mēs zinām, ka attēlā ir Rīga. Bruņu tehnikas klātbūtne cilvēku pilnajā laukumā top teju personīgi biedējoša.
Ne visi pilsētvides objekti un ne visas pilsētas mūs uzrunā vienādi. Uzrunā tuvais un mūsu identitāti veidojošais. Indivīdā emocijas raisa bērnības ielas, ēkas, telpas, ar kurām saistās personīgas atmiņas. Sabiedrību, kopienu un nāciju uzrunā vietas, kuras vai nu ir mērķtiecīgi veidotas kā kopīgu identitāti stiprinošas, piemēram, Brīvības piemineklis, vai arī vietas, kuras laika gaitā ir kļuvušas par šīs kopīgās identitātes simboliem, piemēram, Rīgas pils.
Tradicionālajā valsts simbolu plejādē starp pieminekļiem, valdību namiem, valsts vadītāju rezidencēm, kauju un citu traģēdiju piemiņas vietām vēstniecību ēkas ieņem īpašu vietu. No vienas puses – tās reti ir tik slavenas, lai būtu plašākai publikai vizuāli pazīstamas. No otras puses – kolektīvajā iztēlē un diplomātiskajā praksē vēstniecība ir valsts teritorijas turpinājums ārpus valsts robežām. 1933. gadā Montevideo pieņemtajā Konvencijā par valstu tiesībām un pienākumiem formulēti četri valstiskuma kritēriji: iedzīvotāji, teritorija, rīcībspējīga valdība un spēja veidot attiecības ar citām valstīm. Diplomātiskā personāla klātbūtne citas valsts teritorijā ir apliecinājums valsts spējai pildīt šo ceturto kritēriju, bet vēstniecības ēkas –  vizuāls, materiāls un simbolisks šīs valstiskās esības apliecinājums.

Padomju vara 1940. gada vasarā ne tikai ieņem Latvijas teritoriju, bet arī iespēju robežās cenšas pārņemt Latvijas īpašumus ārzemēs, tai skaitā sūtniecību ēkas. Starpkaru periodā Latvijas valsts ir iegādājusies septiņus namus Latvijas ārpolitikas kursam nozīmīgās Eiropas galvaspilsētās: Veimāras republikas laika Berlīnē, Parīzē, Tallinā, Helsinkos, Varšavā, Tautu Savienības galvenās mītnes pilsētā Ženēvā un Lietuvas starpkaru perioda galvaspilsētā Kauņā. Pēc Latvijas nelikumīgās pievienošanas Padomju Savienībai 1940. gada 5. augustā Maskava savā īpašumā iegūst tās visas, izņemot 1939. gadā vācu uzlidojuma laikā sagrauto Latvijas vēstniecību Varšavā. Vēstniecību ēku pārņemšana ir daļa no Latvijas valstiskuma demontāžas procesa, iznīcinot neatkarīgās Latvijas institūcijas un ierobežojot tām uzticīgo diplomātu iespējas pārstāvēt valsti starptautiski. Līdz 1970. gadam Latvijas pārstāvji turpina uzturēties Latvijas sūtniecības ēkā Londonā. Saskaņā ar 1925. gadā noslēgto līgumu nama ilgtermiņa nomnieks ir Latvijas sūtniecība sūtņa personā; līdz ar to PSRS iespējas virzīt pretenzijas uz nama pārņemšanu ir ierobežotas. Savukārt situācija ASV ir Latvijas pārstāvjiem vislabvēlīgākā. ASV pilnībā atzīst neatkarīgās Latvijas diplomātus kā vienīgos likumīgos Latvijas pārstāvjus un ik gadu sūtniecības uzturēšanai izsniedz daļu Latvijas valsts līdzekļu, kas pirms 1940. gada noglabāti ASV bankās. Pēc Latvijas okupācijas Latvijas sūtniecība turpina izmantot īrētās telpas, bet 1951. gadā iegādājas ēku Vašingtonā.Tikmēr Eiropas pilsētu publiskajā telpā pagaist liecības par Latvijas valstiskumu: no namu fasādēm pazūd Latvijas neatkarības simboli, sarkanbaltsarkanie karogi un Latvijas ģerboņi. Vairāk nekā 50 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas divi no namiem, kurus 1940. gada augustā Latvijas diplomātiem nācās pamest, pieredz viņu pēcteču atgriešanos agrākajās sūtniecību telpās. Šis ir stāsts par vienu no Latvijas vēstniecību ēkām: Villa Frenckell, Armfeltintie Nr. 10, Helsinkos.

Atgriešanās

“Sarunā ar Jāni Tepferu aptvēru  ko ļoti būtisku: iesākt tagad, pēc 50 gadu pārtraukuma, ir ievērojami vieglāk nekā viņam toreiz, pirms pusgadsimta, pārtraukt sūtniecības darbību,” 1 2000. gadā izdotajās atmiņās raksta pirmā atjaunotās Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure. Jānis Tepfers ir Latvijas sūtnis Helsinkos laikā no 1939. līdz 1940. gadam. Ēkas stāstā savijas ne tikai valsts un cilvēku likteņi, bet arī liecības par pārmaiņu procesiem starptautisko attiecību pamatprincipos, kas Latvijas diplomātu atgriešanos Armfeltintie Nr. 10 padara iespējamu.
Pirmsākumi meklējami 20. gs. 20. gados, kad, Pirmā pasaules kara traģiskās pieredzes mudināti, miera aktīvisti un diplomāti tiklab Eiropā, kā ASV tiecas pārveidot starpvalstu attiecības. Plāni ir lieli un ceļš uz tiem sarežģīts: tiek cerēts uz slepenās diplomātijas un šauru alianšu aizstāšanu ar visaptverošām starptautiskām institūcijām; kara iespējamību tiek plānots mazināt, stiprinot starptautiskajās tiesībās balstītu pasaules kārtību. Visspilgtākais šo centienu piemērs ir 1928. gadā Parīzē noslēgtais un 63 valstu parakstītais Briāna–Kelloga pakts, kurš – ne vairāk, ne mazāk – aizliedz spēka lietošanu starptautiskajās attiecībās. 20. gadsimta asiņaino konfliktu kontekstā šis dokuments var šķist vien traģiska liecība par 20. gadu utopiskajām ilūzijām. Tomēr, kā norāda amerikāņu pētnieki Ūna Hataveja (Oona A. Hathaway) un Skots Šapiro (Scott J. Shapiro), Briāna–Kelloga pakts savā ziņā bija viens no būtiskākajiem notikumiem cilvēces vēsturē 2. Līdz Briāna–Kelloga pakta parakstīšanai karš un kara draudi bija visiem pieņemami paņēmieni starptautisko problēmu risināšanā, ar spēku sagrābtas teritorijas gluži likumīgi piederēja iekarotājam. Pēc pakta parakstīšanas starptautisko attiecību princips ex injuria jus non oritur (“likums nerodas no netaisnības”) valstu ārpolitikā kļuva aizvien nozīmīgāks. 1932. gadā ASV neatzina Japānas tiesības uz Mandžūriju, norādot, ka Japānas iebrukums Ķīnā pārkāpj 1928. gada vienošanos 3. Šis ASV solis kļuva pazīstams kā Stimsona doktrīna: atteikšanās atzīt teritoriālas izmaiņas, kas veiktas, lietojot militāru spēku. 1940. gada vasarā ASV piemēroja šo principu Baltijas jautājumā, atsakoties atzīt par likumīgu ar draudiem un agresiju veikto Baltijas valstu pievienošanu PSRS. Šim Vašingtonas solim ir nozīmīga loma Latvijas un Baltijas turpmākajā liktenī. Aukstā kara gados vairums Rietumu pasaules valstu sekoja ASV piemēram un oficiāli pastāvēja uz to, ka Igaunija, Latvija un Lietuva starptautisko tiesību tvērumā nav likumīgas PSRS daļas. Šī Rietumvalstu politika vēlāk kļuva par pamatu Baltijas valstu kontinuitātes doktrīnai: postulātam, ka par spīti PSRS iebrukumam un okupācijai Latvija, Lietuva un Igaunija Aukstā kara gados ir turpinājušas eksistēt de jure.
Armfeltintie Nr. 10 nama liktenis un kontinuitātes doktrīna ir cieši saistītas. Latvija pēc neatkarības atjaunošanas uz šī konkrētā nama un citu īpašumu atgūšanu varēja pretendēt tikai tādēļ, ka ne vien pati Latvijas valsts, bet arī starptautiskā sabiedrība atzina: juridiski Latvija joprojām ir tā pati 1918. gadā proklamētā valsts, kura 30. gados iegādājās šo namu. Šī atzīšana nebija pašsaprotama, jo nekad iepriekš neviena valsts nebija tik ilgu laika periodu eksistējusi tikai un vienīgi de jure, praksē pilnībā zaudējot visus svarīgākos valstiskuma elementus: kontroli pār savu teritoriju un iedzīvotājiem, kā arī rīcībspējīgu valdību. Tas, ka absolūtais vairums pasaules valstu pēc 1991. gada pieņēma, ka Baltijas valstu juridiskā identitāte 50 okupācijas gadu laikā nav mainījusies, bija jauns precedents starptautisko tiesību vēsturē. Šajā kontekstā katras valsts rīcība un lēmumi attiecībā uz praktiskiem jautājumiem, kas saistīti ar Baltijas valstu starpkaru perioda īpašumiem un līgumsaistībām, bija būtisks ieguldījums Latvijas kontinuitātes doktrīnas stiprināšanā un praktiskā iedzīvināšanā. Somijas lēmums atdot Latvijai un Igaunija okupācijas laikā zaudētos īpašums ir apliecinājums tam, ka Somijas skatījumā trīs Baltijas valstis, kuras pastāv šodien, juridiski ir tās pašas Baltijas valstis, ar kurām Somija izveidoja diplomātiskās attiecības 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Līdz ar to Latvijas vēstniecības nams Armfeltintie Nr. 10 ir ne tikai Latvijas valstiskuma simbols kā jebkura vēstniecības ēka, bet arī Latvijas turpinātības simbols.

Ierašanās

Latvijas un Somijas ceļš uz neatkarību Pirmā pasaules kara izskaņā ir līdzīgs, bet ne identisks. Gan Somija, gan Latvija līdz pat 1917. gadam ir daļa no Krievijas impērijas. Tomēr Somija, kuras teritorija kā Somijas lielhercogiste tiek pievienota Krievijai tikai 1809. gadā, impērijas sastāvā bauda plašu autonomiju. Latvijas teritorija ir sadalīta trīs dažādās Krievijas guberņās ar ļoti ierobežotu pašpārvaldi, kura atrodas Baltijas vāciešu rokās. Somija savu neatkarību pasludina jau 1917. gada 6. decembrī, drīz pēc Februāra revolūcijas un Oktobra apvērsuma Krievijā. Caur Latvijas teritoriju līdz pat 1917. gada rudenim iet Pirmā pasaules kara frontes līnija, pēc tam to okupē Vācijas karaspēks. Līdz ar to Latvijas neatkarības pasludināšana top iespējama tikai pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada novembrī. Karadarbība nedz Latvijas, nedz Somijas teritorijā nebeidzas ar Pirmā pasaules kara beigām. Somija piedzīvo asiņainu pilsoņu karu 1918. gada pirmajā pusē; Latvijas teritorijā norisinās tā sauktais Neatkarības karš: sarežģīts gandrīz trīs gadus garš bruņots konflikts, kurā saduras “Latvijas Republikas, Padomju Krievijas, latviešu lielinieku, vācbaltiešu, karu zaudējušās Vācijas, pretlielinieciskās Krievijas, jauno un atjaunoto kaimiņvalstu un Rietumu lielvalstu intereses”. Starptautiskā sabiedrība atzīst Somijas neatkarību jau 1918. gada sākumā, kamēr Latvijai uz to jāgaida līdz 1921. gada 26. janvārim, kad Antantes valstu padome atzīst Latviju un Igauniju de jure. Tajā pašā dienā savu dienvidu kaimiņu valstiskumu atzīst arī Somija.

Latvijas un Somijas attiecības aizsākas jau 1919. gada maijā, kad Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis Tallinā Jānis Ramans pilnvaro Emīlu Dzinēju būt par Latvijas pilsoņu interešu pagaidu pārstāvi Somijā. Rudenī Latvijas pārstāvja vietu ieņem Kārlis Reinholds Zariņš – viens no ievērojamākajiem Latvijas diplomātiem, vēlākais sūtnis Londonā, kurš pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā turpina starptautiski pārstāvēt neatkarīgo Latviju, tā sniedzot būtisku ieguldījumu valsts turpinātībā. Savukārt pirmais Somijas pārstāvis Latvijā Reino Silvanders (Reino Wilhelm Sylvander) Rīgā ierodas 1920. gada vasarā.
Starpkaru periodā Latvijas un Somijas attiecības ir labas un konstruktīvas, taču ne tik ciešas kā Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics cer 20. gadu sākumā. Viņa iecerētās Baltijas Antantes projekts, kuram būtu jāapvieno Somija, Latvija, Lietuva un Igaunija, tiek nopietni apspriests un plānots, taču beigu beigās tā arī nekad nav īstenots. 1926. gada maijā pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste dodas vienā no divām savas prezidentūras laika ārvalstu vizītēm. Ledlauzis “Krišjānis Valdemārs” viņu ved uz Somiju. Mēnesi vēlāk Somijas prezidents Lauri Rēlanders (Lauri Kristian Relander) tāpat pa jūras ceļu ierodas Rīgā.
Ideja par sūtniecības nama iegādi Helsinkos rodas jau 1920. gadā Latvijas pirmā sūtņa Kārļa Zariņa darbības laikā, taču jaunajai valstij ir citas steidzamākas vajadzības, un Ministru kabinets šo lūgumu noraida. Turpmākos gadus Latvijas vēstniecība darbojas īrētās telpās. Kārli Zariņu sūtņa amatā nomaina slavenās Grosvaldu dzimtas dēls Oļģerds Grosvalds, viņam seko bijušais Latvijas ārlietu ministrs Antons Balodis. 1933. gadā par Latvijas sūtni Somijā kļūst Vilis Šūmanis, kurš no jauna vēršas pie Latvijas valdības ar lūgumu iegādāties ēku sūtniecības vajadzībām Helsinkos. Šoreiz ministru kabineta lēmums ir labvēlīgs un 1935. gadā Latvija veic pirmo iemaksu Villa Frenckell iegādei.

De iure atzīšana 1921. gadā

Latvijas diplomātu delegācija Parīzē pēc Sabiedroto Augstākās padomes de iure atzīšanas lēmuma saņemšanas. Valters Miķelis, Meierovics Zigfrīds Anna, Grosvalds Oļģerds, Bisenieks Georgs, Tepfers Jānis, Lazdiņš Jānis.

Villa Frenckell

Eiras rajons Helsinkos, kurā atrodas Villa Frenckell, veidojies 20. gadsimta sākumā kā jūgendstilā celts dzīvojamo māju rajons. Savu vārdu tas guvis no tuvumā esošās Eiras slimnīcas, kura savukārt nes skandināvu dziedniecības dievietes vārdu. 1921. gadā, kad nams celts, Helsinki ir plaukstoša neatkarīgās Somijas galvaspilsēta, bet pilsētas vēsture aizsākusies 16. gadsimtā, kad Zviedrijas karalis Gustavs I dibina Helsingforsu. Vieta Somu līča krastā iepretim Rēvelei nav nejauši izvēlēta: jaunajai pilsētai jātop par atbalsta punktu Zviedrijas cīņās ar tās ekonomisko un politisko konkurentu – Hanzas pilsētu savienību. Par spīti lielajiem plāniem līdz pat 19. gadsimtam Helsingforsa ir salīdzinoši maza un nenozīmīga pilsēta, kura nevar sacensties ar Zviedrijas sastāvā esošās Somijas galvaspilsētu Turku. 19. gadsimta sākumā pēc Krievijas–Zviedrijas kara Somija nonāk Krievijas cara pārvaldībā un Aleksandrs I hercogistes galvaspilsētu pārceļ no zviedriskās Turku uz Pēterburgai tuvāk esošajiem Helsinkiem.
Somijas nacionālā atmoda aizsākas ar somu nacionālistu kustības Fennomania uzplaukumu 19. gadsimta pirmajā pusē. Kustības mērķis – veicināt somu valodas un kultūras uzplaukumu Krievijas pārvadītajā Somijā. Zviedru minoritāte, kura veido Somijas sabiedrības eliti, šajos procesos spēlē duālu lomu. Vairums pirmo fennomānu ir zviedriski runājoši, daļa – zviedru izcelsmes. Tomēr daļa zviedru minoritātes somu valodas un kultūras uzplaukumu izjūt kā apdraudējumu un mobilizējas zviedru valodas un kultūras tiesību nostiprināšanai.

Pirmais Villa Frenckell īpašnieks Arturs Reinholds Frenkels (Arthur Reinhold Frenckell) dzimis 1861. gadā zviedriski runājošā grāmatizdevēju ģimenē. Artura Reinholda senču izveidotā un uzturētā Frenkelu izdevniecība dzimtas īpašumā atradusies no 18. gadsimta vidus līdz pat 2008. gadam. Viņa tēvs ir pirmais Somijas valsts kases direktors un avīzes Helsingfors Dagblad  redaktors. Jaunībā Arturs Reinholds studē filozofiju, raksta teātra kritikas un liek pamatus savai žurnālista karjerai. 1885. gadā viņš iegādājas zviedriski iznākošo laikrakstu Hufvudstadsbladet un kļūst par tā galveno redaktoru. Frenkela vadībā Hufvudstadsbladet top par lielāko Somijas laikrakstu un noturas šajā pozīcijā līdz pat 1920. gadam. Frenkela meita no pirmās laulības Sigrīda Fika (Sigrid Fick) kļūst par slavenu tenisisti, un, pārstāvot Zviedriju, izcīna sudraba medaļu pāru sacensībās 1911. gada olimpiskajās spēlēs Helsinkos. 1918. gadā Frenkels apņem trešo sievu, bet 1921. gadā tiek pabeigta jaunās ģimenes mājas celtniecība Armfeltintie Nr. 10. Par nama arhitektu ir izvēlēts Valters Gabriels Jungs (Walter Gabriel Jung), kura ievērojamāko darbu sarakstā tolaik jau ir Art Nouveau stilā celtā Kino pils ēka Pohjoisesplanadi Nr. 39 (1911) un klasicisma stilā ieturētais Draudzes nams Annankatu un Bulevardi stūrī (1913). Arī Armfeltintie Nr. 10 trīs stāvu nama fasādē jūtams ziemeļu klasicisma un itāļu renesanses ietekmju savijums. Nama interjeru nacionālā romantisma stilā veidojis somu interjera dizainers, mākslas kritiķis, Helsinku pilsētas muzeja direktors (1913–1920) Nilss Vāsašērna (Nils Wasastjerna). Interjera ansamblī īpaši izceļas mākslinieka Bruno Tūkanena (Bruno Tuukkanen) vitrāžas un freskas. Tūkanens veidojis vitrāžas un gleznojumus vairākās baznīcās, sienas gleznojumus Somijas parlamenta ēkā un 1918. gadā piedalījies Somijas karoga dizaina izstrādē. Villa Frenckell interjera lepnums ir arī Hanko granīta kamīns un kamīns ar Arābijas flīzēm, kā arī Sanktpēterburgā iegādātie Vācijā darinātie koka paneļi.
20. gadu beigās gan sarežģītās ekonomiskās situācijas, gan ekstravagantā dzīvesveida dēļ Arturs Reinholds Frenkels zaudē ievērojamu daļu savas bagātības. Viņam nākas šķirties no Villa Frenckell, kuru pārņem akciju sabiedrība Fastgbetsaktiebolag Armfeltintie 10.
1935. gadā Latvijas vēstniecība sāk namu īrēt, 1936. gadā notiek iegāde, bet 1938. gadā tiek veikta pēdējā iemaksa pārdevēja kontā un Villa Frenckell pilnībā pāriet Latvijas valsts īpašumā.
Pirmais Latvijas vēstnieks, kurš strādā jaunajā namā, ir Vilis Šūmanis. 1938. gadā viņa vietā stājas bijušais Z. A. Meierovica adjutants un Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Jānis Tepfers.

Prombūtne

Latvijas arhīvos Armfeltintie Nr. 10 pirkšanas akts nav atrodams. Visticamāk, 1940. gadā pēc Latvijas nelikumīgās pievienošanas PSRS tas nonācis Maskavā līdz ar visu Latvijas vēstniecības arhīvu. 1940. gada vasara ir pretrunīgs un neskaidrs laiks, kurā ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas diplomātiem jāpieņem gan personīgi, gan valstiski sarežģīti lēmumi.
1940. gada maijā, tieši mēnesi pirms Sarkanās armijas ienākšanas Latvijas teritorijā, Latvijas valdība pilnvaro Latvijas sūtni Londonā Kārli Reinholdu Zariņu kara gadījumā pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs. Lietuvas valdība 2. jūnijā savām vēstniecībām ārzemēs nosūta līdzīgu ziņu: “Mēs esam ļoti nobažījušies, ka Maskavas apsūdzības, iespējams, slēpj kaut ko nopietnāku, kaut ko Lietuvai ļoti bīstamu. Ja katastrofa mūs piemeklē, [..] lūdzam uzskatīt S. Lozoraiti [sūtni Romā] par Lietuvas diplomātiskā dienesta vadītāju.”
Tomēr, kad padomju spēki 15. un 17. jūnijā šķērso Baltijas valstu robežas, Latvijas un Lietuvas sūtņi no savām valdībām nesaņem oficiālu rīkojumu izmantot īpašās pilnvaras. Latvijas gadījumā pēdējais kontakts starp pārstāvniecību Londonā un valdību Rīgā ir ārlietu ministra nosūtītā telegramma agrā 17. jūnija rītā: “Padomju karaspēks ienāk valstī un pārņem kontroli pār visām galvenajām iestādēm.” Šajā situācijā Baltijas valstu pārstāvjiem ārvalstīs nākas pašiem pieņemt lēmumu, kā tieši rīkoties jaunajā situācijā. Pirmās nedēļas pēc padomju karaspēka ienākšanas Baltijas valstīs šo zemju diplomātiem ir ļoti mulsinošas, jo nav skaidrs, cik lielā mērā vēl nesen neatkarīgo Baltajās valstu valdības kontrolē dzimtajā zemē notiekošo.
1940. gada jūlija vidū top pilnīgi skaidrs, ka PSRS patiešām plāno ne tikai marionešu valdību izveidi Baltijā, bet pilnīgu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas aneksiju. Fiktīvās vēlēšanās ievēlētie parlamenti steidz lūgt šo zemju pievienošanu Padomju Savienībai. Neatkarīgajām Baltijas valstīm uzticīgie diplomāti ārvalstīs iesniedz notas savu mītnes zemju valdībām, protestējot pret Baltijā notiekošo. Rīgā pie varas esošā kolaboracionistu valdība viņus soda, atņemot pilsonību un īpašumus dzimtenē. Turpmākos vairāk nekā 20 gadus līdz pat savai nāvei 1963. gadā Kārlis Reinholds Zariņš turpina pārstāvēt neatkarīgās Latvijas Republikas intereses un vadīt tās diplomātisko dienestu. Pēc Zariņa nāves viņa vietā par Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāju kļūst Latvijas sūtnis ASV Jūlijs Feldmanis.
Neskaidrajos 1940. gada vasaras mēnešos Latvijas vēstniecības Somijā darbinieki izvēlas dažādus ceļus. Sūtnis Jānis Tepfers pieņem lēmumu neturpināt darbu ārlietu dienestā un pēc paša lūguma tiek no darba atbrīvots. 27. jūlijā viņš sūtniecības vadību nodod tās pirmajam sekretāram Jānim Zirnim un kopā ar ģimeni dodas trimdā uz Zviedriju. Sākumā nu jau bijušais Latvijas sūtnis strādā par tulku Zviedrijas ārlietu ministrijā, bet 1947. gadā kļūst par ierēdni Tirdzniecības bankā Stokholmā. Tepfers aktīvi organizē palīdzību pār jūru atbēgušajiem tautiešiem un kļūst par vienu no latviešu kopienas līderiem Zviedrijā. Kārlis Zariņš 1954. gadā Jāni Tepferu ieceļ par savu pilnvaroto Zviedrijā.
1940. gada 5. augustā Latvija tiek pievienota PSRS, trīs dienas vēlāk jaunās LPSR Ministru kabinets lemj izbeigt Latvijas sūtniecību darbību, kā arī pārņemt arhīvus un īpašumus. Šādā situācijā Jānis Zirnis izlemj sadarboties ar okupācijas varu Rīgā un 1940. gada 10. augustā nodod sūtniecības ēku, arhīvu un inventāru PSRS sūtniecībai Somijā. Armfeltintie Nr. 10 nonāk PSRS īpašumā, bet Jānis Zirnis dodas uz Rīgu. Pāris mēnešus vēlāk viņš tiek atbrīvots no darba Ārlietu ministrijā. 1944. gadā Zirnis bēg uz Vāciju, bet atkal atgriežas Latvijā un strādā par noliktavas pārzini.
Vēl pirms 1940. gada vasaras, kad Baltijas valstis zaudē savu neatkarību, Somija ir pieredzējusi Padomju Savienības uzbrukumu un Ziemas karā zaudējusi daļu savas teritorijas Karēlijas reģionā. Kad 1941. gada vasarā sākas karš starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību, Somija, cerot atgūt zaudētās teritorijas, nostājas Vācijas pusē un uzbrūk PSRS. Krievijas vēstnieks Pāvels Orlovs pamet Somiju 1941. gada 21. jūnijā. PSRS īpašumu Somijā apsaimniekošanu (visticamāk – arī Armfeltintie Nr. 10) pēc Padomju Savienības lūguma pārņem neitrālā Zviedrija, kura ir atzinusi Baltijas valstu aneksiju par likumīgu.
Karadarbība ilgst trīs gadus, līdz 1944. gada septembrī tiek noslēgts Maskavas pamiers. Pamiera izpildi uzrauga Sabiedroto kontroles komisija, kurā darbojas 15 Lielbritānijas un vairāk nekā 200 PSRS pārstāvju. Komisiju vada Staļinam tuvu stāvošais Andrejs Ždanovs. Kara laikā Padomju Savienība ir sabombardējusi pati savu vēstniecības ēku, tālab Krievijas sūtnis Orlovs apmetas bijušās Vācijas vēstniecības telpās, kad Ždanovs uzturas Helsinkos, viņš izmanto Armfeltintie Nr. 10, bet daļa komisijas vadības – namu Itäinen Puistotie Nr. 20A (mūsdienās Itäinen Puistotie Nr. 10), ko 30. gados Helsinkos savas vēstniecības vajadzībām uzcēlusi Igaunijas valsts. Komisijas ģenerālštābs atrodas pilsētas centrā, 1931. gadā celtajā Hotel Torni augstceltnē, kuru projektējis Villa Frenckell arhitekts Valters Jungs.

Jaunais Villa Frenckell iemītnieks pavisam drīz kļūs par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem pēckara Padomju Savienībā un līdz pat savai nāvei 1948. gadā tiks uzskatīts par iespējamo Staļina varas mantinieku. Tomēr Helsinku periods (1944–1945) Ždanova karjerā ir nedrošības pilns. Pēc aktīvas darbošanās staļiniskā Lielā terora represiju un Igaunijas okupācijas organizēšanā Ždanovs piedzīvo īslaicīgu izstumšanu no Staļinam tuvo loka. Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada vasarā Staļins, kurš pats akli uzticējies Hitleram līdz pat uzbrukuma dienai, vaino Ždanovu un citus savus tuvākos līdzgaitniekus nespējā laikus paredzēt nacistu uzbrukumu. Kara laiku Ždanovs pavada Ļeņingradā kā apgabala partijas organizācijas vadītājs. Par spīti nopietnām kļūdām pilsētas aizsardzības organizēšanā 1941. gadā pēc Ļeņingradas aplenkuma beigām viņš daļēji atgūst Staļina labvēlību.
Somu historiogrāfijā laiks no 1944. līdz 1948. gadam ir ticis dēvēts par Vaaran vuodet – bīstamajiem gadiem, kad Somijas suverenitātes saglabāšana ir apdraudēta. Lai gan pilnīga Somijas sovjetizācija Maskavai nešķiet reāli iespējama, Kontroles komisija tiecas iespaidot gan Somijas iekšpolitiku, gan ārpolitiku. Somija zaudē Karēliju, vairākas salas Somu jūras līcī, ir spiesta maksāt reparācijas Padomju Savienībai un tiesāt somu politiķus, kuri būtu uzskatāmi par atbildīgiem par somu uzbrukumu PSRS 1941. gadā.
Komisija savu darbu beidz 1948. gadā pēc tam, kad 1947. gada Parīzes miera līgums ir nostiprinājis Somijas un PSRS robežu. 1948. gadā Somija un Padomju Savienība noslēdz Draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līgumu. No vienas puses, tas veido ietvaru attiecībām, kas būtiski atšķiras no PSRS dominances Austrumeiropā: no Somijas netiek sagaidīta aktīva pozicionēšanās Aukstā kara lielvaru pretstāvē, Somijai netiek uzspiests militārās sadarbības līgums. Taču Somijas neitralitāte Aukstā kara gados nav pilnīga: Helsinku ārpolitikas doktrīna balstīta pārliecībā, ka Somijas spēja izdzīvot kā neatkarīgai, demokrātiskai un kapitālistiskai valstij ir tieši atkarīga no labām attiecībā ar PSRS.
1947. gadā Villa Frenckell kļūst par bijušā Sabiedroto kontroles komisijas vicepriekšsēdētāja PSRS sūtņa Somijā Grigorija Savoņenko pagaidu dienesta mītni. Vēlāk īsu brīdi Latvijas sūtniecības ēkā tāpat kā Igaunijas namā atrodas PSRS tirdzniecības pārstāvniecība un skola padomju diplomātu bērniem. 60. gadu vidū PSRS sāk plānot jaunas ēkas celtniecību Helsinkos savas tirdzniecības misijas izmitināšanai. Šis projekts izvēršas par pagrieziena punktu Villa Frenckell liktenī. Padomju Savienība jauno ēku vēlas būvēt blakus savai vēstniecībai pašā pilsētas centrā uz Somijai piederoša zemes gabala Tehtaankatu ielā. 1966. gadā tiek panākta vienošanās starp Somiju un Padomju Savienību: PSRS iegūs kāroto zemi apmaiņā pret trīs īpašumiem – Latvijas sūtniecības ēku, Igaunijas sūtniecības ēku un kādu no Vācijas reparāciju procesā pārņemtu namu Tēles (Toolo) rajonā. 1968. gadā Somijas Parlaments autorizē šo darījumu, taču process ievelkas, jo Somijas valsts un Helsinku pilsēta vairākus gadus tiesājas par to, kurai no abām PSRS nolūkotais zemes gabals pieder.
1973. gadā Armfeltintie Nr. 10 un Itäinen Puistotie Nr. 10 pāriet Somijas īpašumā.
Tālākais Baltijas namu liktenis ir atšķirīgs. Igaunijas ēka 1978. gadā tiek pārdota Bulgārijai, kura tur ierīko savu vēstniecību. Savukārt Latvijas ēkā tiek veikts kapitālais remonts. Atjaunošanā izmanto dakstiņus no nesen remontētās prezidenta Kekonena (Urho Kaleva Kekkonen) rezidences Tamminiemi.
1975. gadā Armfeltintie Nr. 10 darbu sāk Somijas Padomju pētniecības institūts (Neuvostoliittoinstituutti-Sovjetinstitutet). 1947. gadā dibinātais institūts darbojas Izglītības ministrijas paspārnē un tā mērķis ir gan veikt ar PSRS saistītu pētniecību, gan veicināt akadēmisko sadarbību starp abām valstīm. 1967. gadā institūtā tiek veiktas reformas un pieņemts jauns tā darbību regulējošs likums. Tiek nostiprināta zinātniskā funkcija, mazinot somu komunistu un somu-padomju draudzības biedrības ietekmi institūtā. Tobrīd pārvākšanās uz jaunām, prestižākām telpām ir daļa no lielajām pārmaiņām, tomēr vēlāk, 1993. gadā no nama izvācoties, institūta direktors Valdemars Melanko (Valdemar Melanko) žurnālistiem atzīst, ka nams bijis institūta milzīgās bibliotēkas vajadzībām nepiemērots “zelta būris”.
Nama pāriešana Somijas īpašumā nepaliek nepamanīta Latvijas diplomātiem trimdā. Roberts Liepiņš (1890–1978), ilggadējs Latvijas ārlietu dienesta darbinieks un Kārļa Zariņa iecelts Latvijas pārstāvis Vācijas Federatīvajā Republikā, 1974. gada sākumā iepazīstas ar pensionētu somu tiesnesi Johannesu Jirili (Johannes Jyrylä). Liepiņa lūgts, Johanness Jirile noskaidro Villa Frenckell likteni, un Liepiņš par to ziņo Latvijas diplomātiskā dienesta vadītājam Anatolam Dinsbergam. Savu 1974. gada 20. janvāra ziņojumu viņš beidz ar vārdiem: “Tātad, stāvoklim Austrumeiropā reiz grozoties, atjaunotai Latvijas valstij nama lieta būs kārtojama ar Somiju, bet ne vairs ar Maskavu.”
Septiņpadsmit gadus vēlāk Roberta Liepiņa optimistiskais pareģojums sāk piepildīties.

Atjaunošana

Sākumā Rietumvalstu attieksme pret strauji augošajām neatkarības kustībām Baltijas valstīs ir piesardzīgi nogaidoša. 1989. gada vasarā Eiropas Kopienas prezidējošās valsts Spānijas diplomāti apraksta dilemmu, ar kuru Rietumu valstis konstatē, risinot Baltijas jautājumu: “Rietumu pasaule saskaras ar acīmredzamu pretrunu: vai nu zaudēt šo iespēju atbalstīt Baltijas valstis, līdz ar to pārkāpjot līdz šim uzturētos principus (inkorporācijas neatzīšana), vai drīzāk atklāti atbalstīt Baltijas prasības par neatkarību, samazinot Gorbačova manevrētspēju un radot jaunas grūtības perestroikai.” Rietumus biedē Baltijas neatkarības un PSRS destabilizācijas iespējamās sekas: Gorbačova krišana, militārs apvērsums, reformu politikas beigas, PSRS sabrukums, pilsoņu kari, bēgļu plūdi, kodolieroču un ekonomiskā krīze. Šādas bažas pauž Somijas prezidents Koivisto (Mauno Henrik Koivisto) savā 1989. gada 19. septembra vēstulē ASV prezidentam Džordžam Bušam (George H. W. Bush): “Baltijas tautām ir izdevies izcīnīt daudzas, daļēji pat pārsteidzošas piekāpšanās no Maskavas. Mēs baidāmies, ka viņi kādā brīdī var iet pārāk tālu un tādējādi apdraudēt ne tikai uzlabojumus savā situācijā, bet arī notiekošo procesu plašākā kontekstā.”
Lai gan, sākot ar 1990. gadu, vairums Rietumvalstu principā atbalsta Baltijas valstu neatkarību, tās cer, ka šī neatkarība tiks panākt, Baltijas valstīm vienojoties ar Maskavu par visām iesaistītajām pusēm pieņemamu izstāšanās plānu. Sākot ar 1990. gada pavasari, starptautiskajā arēnā sāk iezīmēties mazu valstu grupa, kuras skaļāk par citām aicina Maskavu respektēt Baltijas valstu tiesības uz neatkarību: Dānija, Islande, Polija, Zviedrija, Norvēģija. Turpretī Somija, kuras ārpolitika Aukstā kara gados jau ne reizi vien ir atšķīrusies no skandināvu kaimiņu politikas, ir piesardzīgāka. Neitralitātes politika un īpašās attiecības ar PSRS mudina Somijas prezidentu Koivisto saglabāt oficiālu piesardzību attiecībā uz Baltijas valstu prasībām, taču pilsoniskās sabiedrības līmenī interese par notikumiem kaimiņos, īpaši lingvistiski un kulturāli tuvajā Igaunijā, aug.
1991. gada 10. janvārī, īsi pirms padomju spēku uzbrukuma Viļņā, Koivisto paziņo, ka Somija patiesībā atzinusi Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai. Viņš gan norāda, ka raugās uz Baltijas neatkarības centieniem ar simpātijām, tomēr uzsver, ka neatkarība panākama tikai un vienīgi sarunu ceļā, un vaino Baltijas valstis dialoga trūkumā ar Maskavu.
Padomju spēku uzbrukumi televīzijas tornim Viļņā un Iekšlietu ministrijai Rīgā, kuros dzīvību zaudē 20 cilvēki, šokē Somijas medijus un sabiedrību. Somijas lielākais laikraksts Helsingin Sanomat 1991. gada 14. janvārī raksta: “Asinsizliešana Viļņā ir smags trieciens visiem tiem PSRS iekšienē un ārpus tās, kuri cerēja, ka PSRS attīstīsies kā demokrātiska valsts un respektēs Eiropas civilizētās normas. Humānas valstis nesūta tankus pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem.” Helsinkos vairāki simti cilvēku protestē ne tikai pie padomju vēstniecības, bet arī pie prezidenta pils, aicinot Mauno Koivisto atkāpties.

Somija atbalsta EDSO iesaisti konflikta risināšanā un pieprasa Krievijas vēstniecībai paskaidrojumus par Latvijā un Lietuvā notiekošo. Kā norāda somu vēsturnieks Juha Mati Ritvanens (Juha-Matti Ritvanen), šāda, lai arī maiga, Padomju Savienības kritika ir nebijis notikums Somijas pēckara vēsturē. Pēc neveiksmīgā augusta puča trīs Baltijas valstis beidzot gūst ilgi gaidīto starptautisko atzīšanu. Vēl pirms Borisa Jeļcina un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas, Latviju, Lietuvu un Igauniju atzīst Islande, Dānija un Ungārija. Viņām seko Argentīna, Somija un Norvēģija, kuras Baltijas neatkarību atzīst vēl pirms Eiropas Kopienas, ASV un PSRS.
1991. gada 29. augustā Somijas ārlietu ministrs Pāvo Veirinens (Paavo Väyrynen), Igaunijas ārlietu ministrs Lennarts Meri (Lennart Meri), Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns un Lietuvas ārlietu ministrs Aļģirds Saudargs (Algirdas Saudargas) paraksta vienošanos par diplomātisko attiecību atjaunošanu. Formulējums “atjaunošana” nevis “izveidošana” ir būtisks. Par spīti Koivisto izteikumiem Somija neuzskata Latviju, Lietuvu un Igauniju par jaunām valstīm. To Somijas medijiem skaidro arī premjerministrs Esko Aho (Esko Aho), norādot, ka Somija Baltija valstis de jure ir atzinusi jau 20. gados. Tiek pavērts ceļš uz baltiešu īpašumu atgūšanu.
Tālākais Latvijas diplomātu atgriešanās ceļš Armfeltintie Nr. 10 ir samērā vienkāršs. 1993. gada 18. novembrī Latvija un Somija paraksta Nodomu protokolu par ēkas atdošanu Latvijai. 1994. gada vasarā par Krievijas un Austrumeiropas valstu Pētniecības institūtu pārtapušais Padomju Savienības pētniecības institūts atstāj ēku, un Somija veic remontdarbus, kas izmaksā apmēram 5 miljonus somu marku (ap 790 000 eiro).
1995. gada 28. augustā tiek parakstīts nama nodošanas akts, kas noteic, ka nekustamo īpašumu Helsinkos, Armfeltintie Nr. 10 Somija nodod Latvijai bez kompensācijas un brīvu no servitūta.
Igaunijas nama atgūšana ir sarežģītāka. Tajā, kā minēts, kopš 70. gadu beigām darbojas Bulgārijas vēstniecība. Vispirms Somija Igaunijai piedāvā vairākas alternatīvas, taču neviena no tām neapmierina abas puses pilnībā, un 1994. gadā Somija namu no Bulgārijas atpērk par 15 miljoniem somu marku (ap 3,5 miljoni eiro) un nodod Igaunijas īpašumā.
Latvijas un Igaunijas atgriešanās savos Helsinku namos ir tikai daļa no daudz plašākā Baltijas valstu īpašumu atgūšanas procesa. Piemēram, Francijas Banka 1991. gadā Latvijai un Lietuvai nodod 30. gados noguldītos un visus Aukstā kara gadus glabātos zelta krājumus. Savukārt Baltijas vēstniecību īpašumi Parīzē jau 1940. gadā ir nonākuši PSRS rokās un no Krievijas Federācijas vairs nav atgūstami, tālab Igaunija, Latvija un Lietuva no Francijas saņem kompensācijas. Lielbritānija 60. gadu beigās ir pārdevusi Anglijas Bankā glabāto Baltijas zeltu un 90. gados atmaksā tā vērtību likumīgajiem īpašniekiem. Šie un citi stāsti par Baltijas valstu īpašumu ārvalstīs ir liecības par laiku, kad 1918. gadā proklamētās Baltijas valstis pastāvēja vien kā juridisks konstrukts un ideja. Tas, ka šī ideja pēc 50 gadu pārtraukuma no jauna kļuva par materiālu realitāti, kura ik dienu veido ietvaru vairākiem miljoniem dzīvju, ir viens no pārsteidzošākajiem pavērsieniem 20. gadsimta vēsturē.

Una Bergmane

Vēsturniece, pētniece Helsinku universitātē, ieguvusi doktora grādu Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris). Bijusi mācībspēks Londonas Ekonomikas augstskolā (LSE) un nodarbojusies ar pētniecību Jeila Universitātē un Kornela Universitātē. Kopš 2012. gada regulāri publicē savu pētījumu rezultātus Francijas un starptautiskajos akadēmiskajos žurnālos. Šobrīd publicēšanai tiek sagatavota Unas pirmā grāmata “Politics of Uncertainty: the US, the Baltic Question and the Collapse of the USSR”.

Atsauces

1 Anna Žīgure, Es stāstu par Latviju. Rīga: 2000, 138. lpp.

2 Oona A. Hathaway; Scott J. Shapiro, The Internationalists : How a Radical Plan to Outlaw War Remade the World, New York, 2017.
3 ASV Valsts sekretārs ASV vēstniekam Japānā 1932. gada 7. janvārī.